Подробная информация

Dzimis Āgenskalnā tirgotāja, firmas “Zariņš un Gulbis” līdzīpašnieka Alfrēda Zariņa ģimenē. Mācījies Rīgas Franču licejā, 1943. gadā mācības pārtraucis un iestājies Latviešu leģionā. Otrā pasaule beigās nonāca Vācijā, kur dzīvoja līdz 1952. gadam, neilgu laiku studēja filozofiju Baltijas universitātē Pinebergā. Kopš 1952. gada dzīvoja Anglijā, strādāja psihiatrijas klīnikās. 
Pirmās literārās publikācijas latviešu bēgļu izdevumos Vācijā 1945. gadā. Literārā daiļrade veidojusies spēcīgā eksistenciālisma estētikas ietekmē. Kara laikā pieredzēto ierakstījis virknē literāro darbu. Kritiķis Jānis Grīns saskatīja Guntī Zariņā daudzsološu jaunu autoru, kurš "nāk ar savu vidi (karavīra un emigranta), ar dinamisku vēstījumu, ar ātru, ekspresīvu stilu." Prozas grāmatu "Dieva mērkaķis" (1959), "Ceļš uz pasaules galu" (1962), "Varonības augstā dziesma" (1962), "Apsūdzēts" (1961), "Dvēseļu bojāeja" (1963), "Mieles" (1964), "Cilvēku medības" (1966) un "Trimdas augstā dziesma" (1967) autors. Rakstījis arī dzeju, rokrakstā palikušas lugas. Par savu uzdevumu trimdā Guntis Zariņš izvirzīja latviešu literatūras un kultūras popularizēšanu mītņu zemju sabiedrībā; kontaktu dibināšana ar Latviju. 1965. gadā viesojās Padomju Latvijā, šis brauciens bija arī traumatisks, saskaroties ar padomju īstenību. Miris 39 vecumā, izdarot pašnāvību.